Svešos ļaudīs ejot, mani bieži iepazīstina kā ar fotogrāfu. Agrāk iebildu – esmu dizainere. Tagad vairs neiebilstu. Manas fotoizstādes jau gadu desmitiem notiek Rīgā, Latvijā un tālāk. Un privātos interjeros manas bildes – gan fotografētas, gan gleznotas ir vai visās pasaules malās, jo latvieši kā zirņi no saplēsta māla trauka izbiruši, aizripojuši. Skaidrs, ka svešatnē, jaunajā miteklī pie sienas šķiet svarīgi piekārt sev tuvu, pat īpašu fotogrāfiju. Tas ir vairāk, nekā loģiski.

        Kā gan tas viss sākās? Cik sevi atceros, vienmēr gribēju fotogrāfēt. Pavisam maza meitene biju. Skolā vēl negāju. Bet tolaik visas šādas idejas, kas radās bērna galviņā, likās jau nu absolūti nereālas. Vien domāju par to, ka nebūtu tik žēl rudenī redzēt, kā parkā no kļavām nobirst spilgti dzeltenās lapas, ja šo krāšņumu varētu sabilēt. Un Ziemsvētku egli derēja iemūžināt,  kad pirmajā dienā saposta. Nebūtu tik žēl, kad tā pēc trim nedēļām nokopta un krāsnī sadedzināta. Droši vien katrs bērns par ko līdzīgu bērnībā apcer, jo mazam cilvēkam nav nekāda ne teikšana, tāpēc savus sapņus var risināt domās vien. Šīs maza bērna lielās dvēseliskās vajadzības es atrisināju citādi – esmu māksliniece. Ko nevarēju nofotografēt, to uzgleznoju. 

        Astoņus gadus strādāju motorūpnīcā par dizaineri starp izciliem sava darba meistariem. Tas bija interesants laiks un es par to uzrakstīšu turpmāk, arī izvietošu fotogrāfijas. Šobrīd par fotografēšanu. Kad Latvija kļuva brīva, tūliņ pat nomira rūpnīca, bet es biju pavisam jauna vēl māksliniece, man nebija daudz, ko zaudēt. Pavisam īsu brīdi strādāju Operetes teātrī pie rekvizīta, tomēr gandarījuma šis darbs man nesniedza, jo tuvplānā rekvizīts nav baudāms. Padomju Savienība bija beigusies. Ļaudis nezināja, ko īsti iesākt ar savu brīvību. Varēja atļauties darīt jebko, bet neviens par to "jebko" nemaksāja algu. Mums, radošajiem ļaudīm, jādomā, bija ērtāk par pārējiem, jo, piemēram, lai uzgleznotu vērtīgu akvareli, papīrs un krāsas maksā santīmus, rezultāts – latus. Ja arī honorārs ir niecīgs, tad ir izvēles iespēja darīt, kas sagādā gandarījumu. Tie laiki arī bija labie, jo citos apstākļos pulcēt domubiedrus un veidot savu tērpu skates man, varbūt, nepietiktu drosmes. Ar profesionālām modelēm, ja reiz pati visu organizēju, nolēmu nesadarboties, jomodelēm ar diplomu komunicēt savā starpā un ar citiem ļaudīm traucē slimīga pārākuma apziņa, kura parasti nav pamatota. Manis veidotus tērpus demonstrēja dejotāji – īsais brīdis Operetes darbnīcās izrādījās pietiekams, lai man šai īsteni bohēmiskajā vidē rastos draugi, kuri turpmāk nu ir arī kolēģi, pie kam tie labākie. Dejotāji uz modesskatēm pieaicināja izcilus fotogrāfus, jo ar viduvēju darboni nav vērts laiku tērēt. Izcils fotogrāfs ir mākslinieks ar savu redzējumu.

         Man bija skaidrs – ja vēlos bildes, kādas vēlos es, man jābildē pašai. Gluži tāpat, kā ar šo mājaslapu. Lai tā atbilst manām prasībām, bija vien jāiemācās strādāt ar datoru. Sarežģīti nebija. Bet, kā ar to fotografēšanu? Pēc vienas fotosesijas kino Rīga mākslinieku darbnīcās, kur gleznotājs un fotogrāfs , arī mans labs draugs, Artis Koknēvičs Juniors bildēja modeles manos tērpos, izlēmu nopirkt lētu ”ziepjutrauku” – tas ir – pavisam vienkāršu fotoaparātu. Digitālo tolaik vēl nebija. Bija filmas. Bija jāskaita kadri kā patronas stobrā – cik izšauts. Nākamajā dienā tuvējā lielveikalā nopirku fotoaparātu pa deviņiem ”repšiem”. Vislētāko. Neredzēju jēgu tērēt vairāk. Tai pat dienā sabildēju Moskačkā savus tik mīļos, vecos graustus. Solīto 34 kadru vietā sanāca visa 39. Bildes sakopēju jau nākamajā dienā, nopirku lielveikalā 12 A4-formāta rāmjus. Plānoju 15, bet nespēju pacelt. Izstāde bija gatava pēc četrām dienām. Piekāru to Vecrīgas krodziņā, jo man bija dzimšanas diena. Visas 12 bildes tai pat dienā arī nopirka mūsu tautieši no Skotijas. Es pat nepateicu, ka esmu autore tām bildēm, jo gribēju objektīvu vērtējumu. Vēlāk ilgi brīnījos par savu uzdrīkstēšanos, atcerējos bērnībā apcerētās oranžās kļavas un to man nezināma autora izteicienu - MŪSU SAPŅI ESOT DIEVA PLĀNI PAR  MŪSU DZĪVI.

          Kāpēc šo visu uzrakstīju? Lai dalītos pieredzē – savas vēlmes jāuzdrīkstas realizēt. Kāpē ta lai nebūtu rezultu?