GODI UN SVINAMĀS DIENAS.. Mēs esam pavisam neliela BALTU TAUTA PIE BALTIJAS JŪRAS ar visai bagātu kultūrvēsturi un tradīcijām. Dzīvojam ļoti skaistā vietā. Nav mums nedz zemestrīču, nedz vulkānu, nedz tuksnešu. Tiktāl, domāju, visi ar mani būs vienprātīgi. Dīvainais sākas tālāk, jo ļoti liela daļa manu tautiešu labprātīgi pārceļas uz dzīvi citā valstī. Protams, apzinot psiholoģiskos un ekonomiskos motīvus emigrāciju var izskaidrot un pamatot. Bet man šai sakarā ir ko teikt. Ērti ir uzrakstīt par to mājaslapā, jo ik sarunā šobrīd pie šīs tēmas nākas atgriezties. Nepārtraukti dzirdu apgalvojumu - ir priekšvēlēšanu periods. Man ir 49 gadi. Kopš Latvija atkal suverēna, mums visu laiku ir priekšvēlēšanu periods, kurš sākas jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām, jo neesam apmierināti ar tiem, ko paši esam ievēlējuši. Latvijā ar politiku nenodarbojas vien, ļoti slinki ļaudis. Man nācās daudziem draugiem atteikt iesaistīšanos viņu partijās, jo, tikko esmu deputātu kandidāte, tā vairs nevaru ne brīvi rīkoties, nedz savā vārdā izteikties. No manis lielāka jēga būs, ja esmu vienkārši māksliniece. Vairāk varu izdarīt . Arī atklātāk runāties par svarīgāko.                                

          Brīvajā Latvijā ir dzimusi un uzaugusi vesela paaudze, kas neko nezina par dzīvi un sadzīvi Padomju Latvijā. Sak, bija grūti laiki. Un kā ir tagad? Diži vieglā dzīve? Jāsaka, kā nu kuram. Man ir ļoti interesanti dzīvot , bet šis fakts vienmēr ir bijis atkarīgs no katra paša, kā izvēlamies vadmotīvus un principus, kurus saucam par draugiem, cik lielā mērā uzņemamies atbildību par to, ko runājam un darām. Varbūt, uzņemamies atbildību vadīt citus. Tas ir visgrūtāk, jo būs jāuzņemas atbildība par citu kļūdām. Nekādu Ameriku es te neatklāju. Runāju par lietām, ko visi saprot. Var būt tomēr ne? Tāpēc pajautāšu, kas jūsuprāt ir latvietība? Pavirši zināt vēsturi un ciešami apzināt gramatiku? Ļauži no Latvijas prom brauc , jo par Latviju neko nezina. Varbūt dažas tautasdziesmas, vienu, otru tūristu iecienītu objektu pieredzējuši. Bet šīs zināšanas neiezīmē nacionālo identitāti. Par mani presē raksta, ka esmu dzimusi, augusi Rīgas rajonā, mīļi sauktā „Moskačka”. Tā ir. Es ļoti mīlu savu bērnības vidi, bieži plānoju šajās ieliņās visdažādākās fotosesijas, iesaistos ar draugiem un domubiedriem projektos, kam sakars ar „Moskačkas” arhetektūru un ļaudīm, kas šai vidē dzīvo. Šie ir zināmie fakti. Ir viens fakts, par ko līdz šim ar mēdijiem neesmu runājusi, bet tāds, manuprāt interesants, kuriozs, kā mani draugi mēdz teikt. Esmu kopš bernības līdz 18 gadiem dzīvojusi koka namiņa pagrabstāvā, kas atrodas Spīdolas un Lāčplēša ielu stūrī. Šķiet , daudzi rīdzinieki pat nezina, kur tāda Spīdolas iela Rigā atrodama,(cilvēkiem piemīt paradums domāt, ka zinām daudz, līdz saprotam, ka nezinām vajadzīgo). Domāju, ja reiz esmu dzimusi tik zīmīgā vietā, arī tāpēc, ka ir jārunā, par ko ir jārunā, nolēmu vēlreiz uzrakstīt par latvietību maksimāli sakarīgi. Mīļie tautieši. Mēs pēdējā laikā, pēdējos 20 gadus to vien tik darām, ka iemēģinām aktīvi analizēt politiku un jaukties tajā. Zināšanu gan tā pamaz. Varbūt atcerēsimies, kur esam dzimuši un kas tad ir būt latvietim. Un, dažādības pēc, nemeklēsim kašķi savējo starpā. Ja mēs mēdzam svētdienās apmeklēt dažādas baznīcas, ja dzīvojam dažādos novados, ja viens no mums ir traktorists, otrs mākslinieks vai ķirurgs, tas nenozīmē, ka mēs nevaram atrast kopēju valodu. Īstenībā, mēs viens otram vairāk esam vajadzīgi, kā noprotam. Mēs viens otram esam nepieciešami. Nav vairs Padomju laiki. Tad drosmīgs skaitījās cilvēks, kurš atļāvās nebūt vienprātīgs ar oficiālo viedokli. Tagad par izcilu personību būtu uzskatāms tāds, kas prot nekašķēties lietu dēļ, kuras nevar mainīt.

          Un, vai zināt, tiktāl ievads. Tagad gan modē būtu problēmu nosaukt, saraudināt klausītāju vai lasītāju un ieteikt meklēt risinājumu. Es būtšu oriģināla. Es pateikšu priekšā. Vienu risinājumu daudzām jo daudzām iespējām. Latviešiem ir ļoti daudz skaistu paražu, kā godus un svinamās dienas vadīt. Es šādā vidē uzaugu, bet zinu, ka daudziem ļaudīm nav informācijas, kā tas ir un cik skaisti tas ir. Ir ļaudis, kam pat tautastērpa mājās nav, bet tāpēc viņi neko nav sliktāki, vienkārši – tā ir iegadījies. Man ir 2 labi draugi – Dairis un Ramants Jansoni, ar kuriem kopā padziedam gan folkloras grupā „Silavoti”, gan baznīcās, kad mūs paaicina. Ir pabūts uz skatuvēm pat tādā pavisam dīvainā pasākumā Dzintaru koncertzālē ,kad „Jaunais Vilnis”. Vakar ar abiem brāļiem runāju, ka būtu jārod laiks un jāierāda tautiešiem, cik interesantas ir latviešu tautas paražas. Tomēr negribētos šādas norises demonstrēt uz skatuves. Daudz jaukāk, ja viss pa īstam. Tāpēc zvaniet mums, ja gribat īpašāk apsveikt vecākus kāzu gadadienā vai lielā jubilejā, varbūt kādus sējas svētkus pieredzēt, pat tuvinieka izvadīšanu. Paražu apzināšana vieno ik tautu. Mēs nevaram sliktāk par poļiem, somiem vai amerikas indiāņiem. Stabilai personībai globalizācija nedraud. Reliģisko piederību, filozofisko pārliecību neietekmēs latvisko tradīciju apzināšana.