


Latvijas vārds pasaulē izskanējis visai skaļi. Lielveikalā iebrucis jumts. Teju pussimts cilvēku gājuši bojā drupās. Arī trīs glābēji - vīri, kas ikdienā bijuši profesionāli ugunsdzēsēji.
Es regulāri vairākās Latvijas baznīcās veidoju mākslasdarbu izstādes. Dzīvojam laikā, kad daudzi ļaudis pat grāmatas vairs nelasa. Kur nu vēl cerēt, lai iet gleznas skatīt. Uz baznīcu ja nāk, tad kā uz pasūtījumu galdu - ar sarakstu, sak, - Dievs, man, lūdzu, vieglāku darbu, lielāku algu, vīru. Skaidrs, ka, azartiskam lūdzējam nav patīkami, ja blakus ir tikpat azartisks darītājs, kas sen izdarījis, kamēr citi lūdz.
Man ir pazīstama kundzīte, kam divi nepilngadīgi bērni. Tikšanās reizē man stāstīja - iksvētdien baznīcā sirsnīgi lūdzot par savas ģimenes labklājību, gribot sev lielāku algu. Gadiem lūdzot, bet dievs neuzklausa. Sakritības pēc viņas tiešais priekšnieks ir mans pusbrālis. Sen būtu atlaidis kundzīti no darba, jo nepraša, bet žēl to bērnu. Nevar būt runa par algas pielikumu.
Domāju, savus sapņus nevar realizēt vien tie ļaudis, kam paradums sevi visās jomās pārvērtēt. Tam arī vajadzīgi zinoši mācītāji, kas palīdz cilvēkiem sevi situācijā objektīvi izvērtēt.
Pirms dažiem gadiem plānoju kārtējo izstādi Rīgas luterāņu baznīciņā. Mācītājs man jautāja, kādi varētu būt šķēršļi loģiskai pasākuma norisei ? Preses pārstāvji varētu uzstādīt nekonkrētus jautājumus vai arī kādas nesaskaņas ar gleznu autoru var rasties ? Ne viens, ne otrs. Teicu, ka problēmas būs ar draudzi vien, jo ļaudīm, kas nāk labklājību lūgt no Augstākiem spēkiem, nekad nav patikuši reāli darītāji. Jautāju, vai mācītājs gatavs pacīnīties ar draudzi pašas draudzes labā ? Mācītājs atbildēja, ka tieši tamdeļ šai amatā kalpo un laicīgajā amata esot ugunsdzēsējs - risks ietilpst darba pienākumos. Teicu, ka tad ar draudzes iebildumiem galā tiks.
Par traģisko negadījumu Zolitūdē runājot, skaidrs, būs izmeklēšana, jo kādu vainot, nenoskaidrojot lietas apstākļus, nedrīkst. Šis nelaimes gadījums kārtējo reizi pierāda, ka gandrīz vai katrs no mums ir lāga cilvēks un jūt līdz otram nelaimē. Mēs ar draugiem kopš studiju laikiem esam asinsdonori reizes divas gadā. Ja vajag, arī biežāk. Donoru rindā nekad nesastapt muitas darbinieku, biļešu kontrolieri, apdrošināšanas aģentu. Ir amati, kas nosaka cilvēka būtību vai otrādi - cilvēks izvēlas savai būtībai atbilstošu amatu, piemēram, vieni riskē, lai glābtu nelaimē nonākušos, otri kritizē glābēju profesionālo sagatavotību. Apdrošināšanas aģents amata pēc ir spests biedēt ļaudis, sak, Dievs tev nelīdzēs, ja līgumu ar mani neparakstīsi! Mēs zinām, ka apdrošinātāja alga tiši proporcionāli atkarīga no parakstīto līgumu skaita. Tiktāl nu būtu. Bet mēs arī zinām, ka apdrošināšanu grūtā brīdī nav viegli saņemt, ir jāpacīnās ar apdrošinātājiem. Vairāk var cerēt, ka līdzcilvēki saziedos,ja kas.
Domāju,Dievam vajag visādus ļaudis - gan apdrošinātājus, gan glābējus. Katram pašam jāizvērtē, kas viņš tāds ir, bet visi der. Dažādu iemeslu pēc.
Zolitūde. 21.novembris.


Ir gadumija. Cilvēkiem ir paradums izvērtēt gan svarīgākos notikumus, kas risinājušies aizvadītajā gadā, gan līdzšinējā dzīvē. Un tas ir pareizi. Viss ar mums notikušais var kļūt par lietderīgu pieredzi visai turpmākai dzīvei,pat sapņu realizešanai. Ja pieredzi pareizi pielietojam.
Dzīvojam cilvēku sabiedrībā. Ir tikai loģiski, ja cilvēki mūs novēro un studē, izdara secinājumus un dalās savā pieredzē ar citiem, pie kam – dāsni. Šo procesu vairums ļaužu dēvē par tenkošanu. Realitātē tie ir instingti, kas raksturīgi katrai dzīvai radībai – vienīgā iespēja izdzīvot, netapt apēstiem. Visas dzīvās radības ievāc informāciju par visu, kas apkārt, īpaši par sugasbrāļiem, vadoties pēc smaržas, pēc krāsas. Tā dara kukaiņi ,putni, dzīvnieki. Pareiza izvērtēšana garantē eksistenci. Cilvēks no mazajiem brāļiem atšķiras vien ar to, ka vērojot līdzcilvēkus,bieži izdara kļūdainus secinājumus. Skarbi? Nē, skumji. Kāpēc savā mājaslapā rakstu visiem zināmu patiesību, par ko, sazin, kāpēc, nav pieņems atcerēties? Tāpēc, ka ir gada beigas un man nākas noklausīties neskaitāmus viedokļus un brīdinājumus par to galerijas sakarā – nedrīkst ņemt darbā nepiemērotus ļaudis! Piekrītu. Nedrīkst. Nav jau tā, ka neapsvēru visus aspektus un parakstīju līgumu, ar ko pagadās. Ir tā, ka amats maina cilvēku. Pieredzējis cilvēks jaunos apstākļus izvērtē atbilstoši, bet mazpieredzējusi dāmīte, kam ambīcijas milzīgas, bet nav pamatotas ar izglītību, ne intelektu, sevi jaunajos apstākļos var kļūdaini izvērtēt. Tāpēc arī rīcība seko atbilstoša, tātad, neloģiska un nekontrolējama. Rezultātā visi līdzcilvēki tiek ierauti pilnīgi nekontrolējamos piedzīvojumos. Šovasar vienubrīd man bija žēl, ka neesmu tik bagāta, lai atļautos apsargu. No otras puses – bija tak piedzīvojumiem piesātināta vasara. Mīļie kolēģi, vai tad bija slikti? Policiju neiesaistījām, jo karadarbība nes zaudējumus abām pusēm. Karā uzvarētāju nav. Mīļie ļaudis, mandomāt, nav slikti laiku pa laikam iesaistīties reālā piedzīvojumā, lai nav vien tā pieredze, kas uzkrāta, vērojot Džeimsu Bondu, sēžot dīvānā pie televizora. Paldies, ka mēģināt mani pasargāt. Nebūtu piedzīvojumu ar negodīgiem ļaudīm, mēs i nezinātu nemaz, cik vajadzīgi esam viens otram. Vēl man jāsaka, šādas pieredzes dēļ nedrīkst pārstāt uzticēties citiem cilvēkiem.
Bet, par to uzticēšanos…Kāpēc jūtos tik labi? Problēmas bija ar ļaudīm, ar kuriem tās varēja paredzēt. Tie cilvēki, kam uzticos, nav pievīluši. Dzīve ir viena skaista lieta! Mēs, mākslinieki, esam varen sarežģīti ļaudis. Lai strādātu profesionāli, nepieciešamas sistemātiskas, pat niansētas zināšanas. Un, lai radoši strādātu, informācija, pieredze, emocijas ir jāizdzīvo, nevis seriālā jāpieredz. Savējie atcerēsies fragmentu no manu dzejoļu publikācijām par minēto tēmu ...
Lai gleznotu svētbildes ļaudīm par prieku, ijāmīl.
Lai gleznotu cilvēkiem, jāmīl ir cilvēka dēls.
Ne svešinieks, mijkrēsli nākušais, mijkrēšļa spārnots,
Ne nodevīgs pravietis, nedz arī iedomu tēls.
...Ne iedomīgs pravietis, ne iedomu tēls....Pēc visiem piedzīvojumiem, kad "Akadēmītes" mājaslapā pirms vēlēšanām tika izdzēsti visi teksti latviešu valodā, es izlēmu, ka visas publikācijas turpmāk man jāveido pašai vienpersoniski, jo man nav vajadzīgs kariņš ikddienas darbos. Nācās iemācīties strādāt ar datoru, tāpēc divus mēnešus iztiku bez draugiem, koncertiem, izstādēm. Bez draugiem skumji. Un man ir lieliski draugi. Žurnalistiem saku, ka esmu tai vecumā, kad visupirms izlemjam, kādā sastāvā vēlamies sadarboties, pēcāk izdomājam, ko šai sastāvā visskaistāk būtu darīt. Un ļaudis, ar kuriem šādi var atļauties sazdīvot, jāpazīst gadiem.Sanāk-par draudzību runājam.
Ja par draudzību, tad minēšu divas pozīcijas, ko būtu vērts atcerēties vienmēr.
Pirmkārt - pazīstu vairākus ļaudis, kuri teikuši - man draugu nav ! Ja nav - nav. Bet vai vērts ar šadu cilvēku turpināt komunicēt? Par ko runāt? Par to, ka viņš varētu strādāt lidostā un muitot bagāžu? Kas nu ta par sarunu?
Otrkārt - būtu jāatceras, ka draugs nav jāapkrauj ar saviem noslēpumiem vai nenomaksātiem rēķiniem. Īsts draugs visu šo arī neņems pretī, drīzāk, sados pa knābi, lai pārstāj veidot sev un citiem problēmas.
Gada nogale. Ar ļaudīm nākas runāt par vienu un to pašu tēmu vairākas reizes dienā. Tāpēc rakstu. Lai ir pateikts.



PAR DRAUDZĪBU...
Šadi izskatās Liepājā decembra vidū. Padomju perioda fortifikācijas pārpalikumi veido vidi, kur bez dekorācijām varētu filmēt zinātnisko vai mazākzinātnisku fantastiku. Piem.,civilizācijas paliekas uz Faetona.







LATVIJAS LĀČPLĒŠI !!! LŪDZU, TAK ESAT LĀČPLĒŠI !!! TAS NAV SAREŽĢĪTI.
Garām visi gadumijas svētki. Neskaitāmie koncerti ir lieliska lieta. Tieši tāpēc jauks šķiet arī pēcsvētku miers mākslinieka darbnīcā. Ir beidzot laiks mierīgi pagleznot. Draugi saka, man neesot darbnīca, bet putnu ligzda - Rīgas guļamrajona devītajā stāvā.Tā ir gan. Līdz šim vienmēr veicies ar dzīvesvietām un darbnīcām. Labi jūtosvien mansardās, putniem tuvu. Arī šie ar mani apraduši, nekautrējas ienākt, lai starp krāsu bundžāmpameklētu ko ēdamu. Tāpat arī kaimiņi nopalielā nama ar mani saraduši un atnāk uz darbnīcu apspriesties, vaivienkār ši "pamainīt tapetes". Sievas atnāk paraudāt un pažēloties par grūto dzīvi, kura varētu būt daudz laimīgāka, ja ar saviem vīriem viņas varētu vienoties šķietami vienkāršos jautājumos. Parto šis stāsts.
Saka - viss nosaucams un viss attiecināms. Cilvēki ir izdomājuši valodu, lai līdz niansēm varētu saprasties. Kāpēc tad nesaprotas? Sievas saka - man esot laimējiesgan ar darbiem, gan draugiem. Jā, ir labi. Ja amats radošais, apkārt ļaudis prasmīgi, pieredzējuši. Ja gribi strādāt, jābūt labam psihologam. Jāpiekrīt sievām - man veicas. Un veiksmē, kā zināms, var dalīties, ja pietiek prasmes. Gribu mēģināt. Runa būs šoreiz nevis par vīriem radošajās profesijās. Radošie prot jebkuru situāciju padarīt īpašu. Piemēram, ja nav naudas svētkos nopirkt sievai puķes, uzglezno tās puķes. Modē nākušas filmas par paralēlajām realitātēm. Tā esot fantastika. Ka tik ne tā! Tādā gadījumā mēs, radošie, esam ceļotāji laikā. Šodien koncerts Domē, rīt dziedam tautasdziesmas kopā ar bezpajumtniekiem patversmē, parīt kur Latgales pusē veidojam svētkus lauku kultūras namā, kurš ir arī veco ļaužu un invalīdu dienascentrs. Un, jāsaka, šīs paralēlās realitātes nekur nekrustojas. Tada mūsu raibā ikdiena. Tiktāl par radošajiem. Bet šodien runa nav par to.
Runa bsūs par Latvijas Lāčplēšiem, Kurbadiem, Koknešiemun vienkārši Jančukiem un Pēteriem vai Mārčiem. Ja jums, vīri, puiši, nepatiks mani steiktais, tad neesmu velti laiku tērējusi.
Sensenos laikos, kad Latvija bija lielās Padomju Savienības sastāvā, mūsu zemē bija maz vientuļu sievu, jo puiši no Piemaskavas un Murmanskas, Irkutskas un Arhanģeļskas brauca uz Latviju sievas lūkoties. Nu, vīru ir mazumā. Un tie, kas nu ir, mēdz nebūt reproduktīvi. Pārējie apzinās, ka paši par sevi ir vērtība, to arī deklarē. Tasnav ne labi, ne slikti. Ir dažādi laki. Šobrīd ir tā.
Un, ko tad sievas pie manisdarbnīcā? Atnāk un raud. Mājās nevar. Tur vīri un bērni. Sievām nav viegli. Sievas atceras sensenos laikus, kad mūsu vecmāmiņas bija jaunas, kad Rīgā un citur būvēja piecstāvu namus ar kalponei paredzētu istabiņu, kas saimniecei līdzēja veikt mājassoli, kamēr saimnieks peļņas darbos lai kundzei ir laiks sakopties vakara iziešanai ar vīru uz teātri vai vakariņas paēst restorānā. Vai es te pasaku stāstu? Mūsdienās sievas i peļņas darbos pagūst, i mājassoli pašas, i sakopties, i neskumst par grūto likteni. Vēl pagūst santīmus iekrāt, svētku tērpu sev sarūpēŗt. Arī mīļajam vīriņam, protams, lai ir saposts. Sievas visu gatavas pieciest, ka tik mazliet romantikas būtu. Pāris mēnešus iepriekš sarunā ar vīriņu, ka uz Ziemsvētkiem Opera paredzēta, ap Jaungadu Drāma. Vīri neiebilst. Mīļā miera labad. Bet pasākuma priekšvakarā atceras, ka steidzami darbi, sak, ej, mīļā, uz to operu ar mammu vai draudzeni… Atnāk sievas pie manis unraud - ne vīrs dienu, ne nakti. Uz teātri neiet, jo uzreiz aizmieg. Neesot tak hokejs. Uz balli ne, jo neprot tak dejot. Ar mīlēšanos tā ir, kā nu ir... Nav tak tās prasmes. "Kamasūtra" redzēta, bet tie teksti tik sarežģīti… Daža sieva uzdāvina savējam minēto grāmatu, lai vīriņš var pašpikot. Tai grāmatā smukas bildes, bet tie komentāri vīriem tik nesaprotami, pārgudri… Ko nu? Atliek nosaukt sievu sliktā vārdā, lai liekas mierā. Ko te piebilst…
Vīri saka saka - mana Milda pati gribēja precēties, mācās virsū, kā miegs. Man jaunas drēbes nopirka, vai katru dienu sātīgas pusdienas organizēja. Es i piekritu precēties. Jā,un kur nu vēl par anekdoti pārtapusī vīru Ziemsvētku iepirkšanās, kad skaidrs,ka tai sievai dāvana tak tomēr jāpērk… Vai, mīļie Lāčplēši, varat iedomātiespuisi no Maskavas, kurš nezinātu sievas krūštura izmēru un to firmasbodi, kur sieva veļu sev pērk? Vai kādu angli, kas nezina, kādu kosmētiku viņa paša sievalieto? Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji…
Mīļie vīri, lai mājās būtu labi, laulātajiem jāsarunājas daudz un katru dienu. Jo viss esot nosaucams un viss attiecināms.Tad sievas neapcerēs faktu, ka bez vīra visādā ziņā dzīvot vieglāk.
Zinu, zinu, vīri, teiksiet, kā parasti - neesat runātājs, bet darītājs, vai ne?! izrādās, ka ne runātājs, ne darītājs... Loks noslēdzies. Par to šis stāsts. Ja jūsu maksimums ir algasdarbs, atcerēsimies, ka jūsu pašu sievas, māsas, mammas arī pa dienu algasdarbos, un neuzskata to par varoņdarbu, bet par ikdienas soli.
Bet par to runāšanu... Latvijas vīrietis izceļas ar savu daiļrunību. Atcerēsimies mūsu pašu politiķus. Tos,kas valdībā un mazākos. Katrs otrāis cenšas iestāties partijā, cerēdams - deputāta algu, pēc vēlēšanām ilgi un aktīvi skumst par to, ka nav ievālāts. Bet, kāpēc lai būtu? Atstājiet, mīļie, politiku, ķirurģiju, u.t.t. profesionāļiem un topiet labi vīri savām sievām, lai nenāk pie manis uz darbnīcu raudāt.
Lai jums veicas šai svētajā darbā.




Mēs sargājam savus noslēpumus,par to mūsu noslēpumi sargā mūs.
Ņemot vērā apstākli, ka man šogad 50 gadu, mani draugi "vicina spārnus" uz nebēdu un izdomā man šai sakarā visādus trakus projektus, jo ir pieņemts, ka jubilejas gadā māksliniekam pāris mēnešus pēc kārtas notiek jubilejas koncerti, jubilejas izstādes, u.t.t., u.t.t...Visiem jautri. Man ir traki draugi. Labi, ka tā. Jāsaka gan, ka es i pusi projektu nevaru realizēt, bet, šo to vēl nedarītu varu gan. Ja ne draugi, es tā arī nesaņemtos publicēt dzeju ar savu vārdu, piemēram. Es, protams, apzinos, ka mākslinieks sev nepieder, vēl jo mazāk viņam ir tiesības "turēt sveci zem pūra",tomēr mana dzeja nav svešvalodā, mēs populāri ļauži,- vienmēr pastāv iespēja, ka lasītājs sazīmēs tekstā, par kuru no mums un kādā sakarā runa ir, bet ar "dzelteno presi" savulaik tāpat jau ir bijis vairāk, nekā pietiekami. Vienmēr drošāk uzrakstīt biogrāfisku romānu, bed sižeta norises pārcelt uz Austrāliju, piemēram, vai sakomplektēt dzeju krājumu un pielikt zīmi, ka drīkst publicēt pēc autora nāves. Teiksit - absurds! Nebūt ne. Šādos gadījumos atceros seno patiesību - mēs sargājam savus noslēpumus, par to mūsu noslēpumi sargā mūs.
Ar vārdu sakot,viens no projektiem ir vairāku interesantu tēmu iztirzājums šajā mājaslapā. Ideja nav manējā, bet to ļaužu, ar kuriem ikdienā sadarbojos radošajā jomā. Esmu tautasfrontē kopš dibināšanas. Pirms gadiem piecpadsmit, kad nācās balotēties, draugi, viņi arī kolēģi, internetā "uzraka" arī to, ka esmu diplomēts psihologs. Padomijas periodā bija vienkāršāk studēt, ja bija kādas dotības, nevis paskaidrot, kāpēc nevēlies papildus izglītību.
Skaidrs, ka ir tēmas, kas būtu pelnījušas disputu, bet vajag visu ļoti pārdomāti publicēt, jo skaidrības labad jāmin piemēri. Reāli, jo to, kas dzīvē atgadās, domādams neizdomāsi. Bet ļaudis uzstāj, sak, raksti par mani, tikai savādāk nosauc! Lai cits netrāpa šādā problēmā. Vai ne?! kurš ta mācās no svēšām kīūdām, ko? I no savām nemācās, arvien uz to pašu grābekli...Tomēr, ja gadās dzirdēt analoģisku gadījumu, tad vismaz, kad problēma jau notikusi un tu esi globālās nepatikšanās, vismaz ir skaidrs, kurp "airēties".
Tagad izstāstīšu, kāds tad projekts visiem šķiet interesants, nedarīts un kāpēc. Ikdienā tiekos ar daudziem un ļoti dažadiem cilvēkiem. Varu runāt par zināmu pieredzi un sistemātiskiem novērojumiem, kādi citas profesijas ļaudīm, varbūt, nav pieejami, jo, kamēr veidoju privātu interjēru, i negribētos, betet esmu "līdz pat ausu galiem" tās ģimenes dzīvē. Piemēram,- guļamistabas interjērs jāpakārto konkrētām šīs ģimenes intīmajām vēlmēm. Jus teiksit,- nu,kas tur liels?! Ir zināmi pieci, septiņi pieletojamie interjēru stila paveidi, vēl SM sarkanmelnais. Pricājieties, ka nezināt. Cilvēkiem guļamistabā atļauts viss, ja abiem der. Un, ja dizainerim visu neizstāstīs un neparādīs, ko pat dakterim un mācītājam noklusē, ko tad es tur derīgu izveidošu?
Es gan savā mājaslapā neaprakstīšu netradicionālus pieredzi guļamistabā, jo katram savs ceļš ejams. Rakstīšu par lietām, kas šo savējo ceļu varētu pasaudzēt un mūs no kļudām,kuru varēja nebūt.



Tātad - skaidrības labad atgādinu - man 50 gadu. Sanāk, rēķiniet paši, jaunajai paaudzei ap 30. Aha - pirmās laulības un šķiršanās, tātad, aiz muguras jau. Depresija šai sakarā kopējiem spēkiem bišku apkarota. Viens otrs skaļi ziņo, ka laulībās vairs nekad ! Tie, protams, visātrāk atkaljau nonāk situācijā, kad kārtējo reiz jāšķiras. Kāpēc tā? Tāpēc, ka nav paņemta pauze, lai izprastu iepriekšejās neveiksmes, ar kādu aprunātos, kas pasaka, lai leģendas par sevi un situāciju vismsz sev pašam nestāsta, jo visu var sakārtot, balstoties uz faktiem, nevis mēģinot visu nosaukt tā, lai smukāk izskatās.
Saka, situācijas mēdz būt ļoti jau nu sarežģītas. Bet mēs zinām, ka visam pamatā matemātiska formula. Ar tās palīdzību Visumu varot izskaitļot un to pašu formulu lietot, ja runa par nanasistēmām. Teiksit - nevar taču aprēķināt cilvēku ar visu viņa jūtu sistēmu! Arī tā ir leģenda. Mums ļoti gribētos justies īpašiem tādiem. Padomijas posmā Darvina teorija, pareizāk, darvinisms tika ieviests valsts līmenī. Ļaudīm gribējās domāt, ka cilvēks radies evolūcijas ceļā no pirmorganismiem. Tomēr, ja ņemam par pirmavotu Bībeli, tad esam bioroboti, kas laboratorijas apstākļos nav gribējuši veģetēt un par to esam izmitināti uz zemes.
Labi, jokus pie malas. Kādā situācijā esam, tādā ir jādzīvo. Saka - viss nosaucams un viss attiecināms. Nekas nebūs izrunāts, ja globalizēsim jautājumu, tāpēc atcerēsimies matemātiku un novienkāršosimvisu līdz pamatskaitļiem. Un jāsāk būtu ar ierastām lietām.
Visi taču atceramies, ka ļaudis tiek iedalīti četros psihotipos. Striktu robržu gan nav, viss vairāk vai mazāk subjektīvi. Tomēr neviens nestrīdas par to, ka dažādi cilvēki situācijā rīkojas atbilstoši savam psihotipam , vai ne? Tātad, ir kāda progrāmma, kas diktē mūsu rīcibu zemapzīņas līmenī. Lūk, ļoti vienkārši pimēri, kas ir gandrīz vai smieklīgi. Ir sievietes, kas ieraugot istabas stūrī mazītiņu, mīļu pelīti, kāpj uz galda un spiedz. Ir ļaudis, kas baidās braukt ar liftu - klaustrofobija. U.t.t.,u.t.t...Un šis viss nav citādi risināms, kā vien apzināt savas individuālās īpatnības un parūpēties nenonākt apstākļos, kas jums neder.
Ar privāto dzīvi ir tāpat. Lai izvairītos no nevajadzīgām problēmām, protams, otrs cilvēks jāiepazīst dažādās situācijās, bet pirmāk jāiepazīst sevi.
Viss ir nosaucams un viss attiecināms.



Visupirms vienosimies par to, ka runa būs par vīrieti no gadiem 24 līdz 40. Pēcāk viss ir daudz sarežģītāk, jo vienkāršāk. Es nekļūdījos. Sistēma novienkāršojas, bet mēs nevēlamies to pieņemt. Tātad - organisms noveco, jāpielāgojas citādai veselībai, citādam dzīvesritmam, ir mazāk ierasto izvēles iespēju.
Kopš aizlaikiem tā ir iegājies - tam ir bioloģisks un psiholoģisks pamatojums - vīrietis meklē sievieti ar pūru. Ne jau nu katrs. Ir vīri, kam nepieciešama apziņa, ka viņš viens spēj ģimeni uzturēt, un, ja nu nav to ienākumu tik pietiekami, tad izvēlas dzīvot viens. Lūdzu, nejaukt sistēmas - vienojāmies, ka ir dāžādi psihotipi, tagad neizliksimies, ka nesaprotam, par ko runa. Ja kāds "salonu lauva" saka, ka dzīvo viens, tad piekopj dzimumdzīvi ar vairākām partnerēm vienā konkrētā laikaposmā, nav noslēdzis publisku vai juridisku vienošanos par kopdzīvi ar vienu sievieti. Dažādi vīrieši vientulību dažādi traktē.
Ja nu tāds "salonu lauva" jeb alfatēviņš, kā viņi labprāt sevi dēvē, izlemj, ka ir apstākļi, kad būtu jāprecas - jāatrod līdzvērtīga partnere. Sabiedrība brīnās par šī vīrieša vērtību kritērijiem, jo nav informēti par lietu patieso stāvokli. Un nav jābūt, jo privātā dzīve ir privāta lieta.
Pūru meklēt nav ne labi, ne slikti. Tā vienkārši ir. Ja vīrietim ir, ko piedāvāt - tituls, stāvoklis sabiedrībā, varbūt, sievietei svarīgāk par visu būs regulāra un kvalitatīva intīmā dzīve, veselīgi pecnācēji, reizēm abas pozīcijas, kas īpaši svarīgi, tad vīrietis tiesīgs piemeklēt sev partneri, kas var atrisināt viņa finansiālās problēmas. To var saukt par veikalu. To arī var saukt par matemātisku formulu. Loģiski un vienkārši.
Jūs teiksit - kādas šausmas! Kur tad jūtas?! Visur. Nav teikts, ka vīrietis nevar emocionāli pieķerties sievai, ja aprēķina laulības. Gluži pretēji - nebūs sagrautu ilūziju, nevajadzīgu konfliktu. Visiem labi. Un nav jau variantu, jo aiz muguras Pēram Gintam jau pirmās laulības, alimenti, kredītsaistības. Nupat runājos ar gados jaunu vīru, kam tiesas ceļā apstiprināta šķiršanās, jāmaina dzīvesvieta, kad tikko izdarīts aizņēmums un nopirkts četristabu dzīvoklis. Saka - Irēnaskundze, uzrakstiet par mani, lai citiem nav šādu problēmu. Nu... Var mēģināt.
Dažs labs teiks - ērtāk vienam! Bet neregulārs sekss, nesakārtota ikdiena. Brīviba visos aspektos maksā ļoti dārgi. Ne katrs prot iekārtoties komfortabli, brīvs būdams. Un par to ir jārunā atklāti. Vispirms ar sevi pašu - ko tu gribi saņemt no laulībām, kā tādām. Tad jārunā ar sievieti par to, ko viņa gatava investēt attiecībās. Vīrieši bieži vien kļūdās, domājot, ka sievietei pašai jāzina, kādas viņai tiesības un pienākumi abu kopdzīvē. Viņa zina gan, bet šī pārliecība parasti nesakrīt ar vīrieša uzskatiem.
Šo visu izrunāt nav jākautrējas. Senākos laikos nemaz saimniecību nevarēja vadīt, ja laulība bija slikti saplānots līgums. Ja atceramies tautasdziesmu :
Tautas saka - bārenīte
Nenes ilgi vainadziņa...
Vīrs noskatījis strādīgu, neizlutinātu sievu, kas i darbus apdarīs, i mierā būs ar mazumiņu, i radu nav, ar ko var sanākt konflikts, ja sievai kas nav pieņemams ģimenes dzīvē.
Arī mūsdienās labi jāapdomā, kāda sieva derēs. Ja esat lielā biznesā vai politikā, diez vai par sievu derēs neizglītota siviete. I pašam būs garlaicīgi, i sabiedrībā neievest, jo viņa tak nezina, ko pati nezina. Īsā laikā salaidīs grīstē visu jūsu biznesu un publiski nosauks par brunčumednieku. Vai tas neatgādina jūsu paša pirmās laulības?
Ir jārod sieviete bez acīmredzamām ambīcijām, kam stābīli ienākumi un ikdienas rutīna darbos. Viņai būs interesanti pakārtoties jūsu dzīves ritmam. Varbūt kādu, kam sen pret jums jūtas. Tad vēl jāpanāk, lai viņai šķiet ne visai ērti pieprasīt parakstīt laulības līgumu. Vīrietim nav ko tai līgumā rakstīt iekšā. Tikai parādi. Jurists neuzskatīs par nopitni ņemamu argumentu - alfatēviņš. Man bieži vien jautā - kas tas tāds. Tad saku - ciemā visgarākais traktorists, kam īpašumā ermoņikas. Bet tas ir joks.
Situācija nav viennozīmīga. Vīrietis negribēs par sevi domāt kā par veikalnieku, kurš laulības iemaina pret kādām savām priekšrocībām. Šajā brīdī jābūt īpaši uzmanīgam, jo situācijai gribas piefantazēt skaistu leģendu, bet leģenda ir nekontrolējama substance. Fantāzijas provocē mazliet samelot. Mazie meli pāraug lilos, problēmas aug augumā. Kā visu sasmelt? Atkal šķiršanās, alimenti, kredītsaistības?
Ak, nabaga sievietes, jūs teiksiet! Kāpēc nabaga? Sievietes ir sievietes. Piemēram, vīrietim gadās neplānotas intimitātes. Sievietei - nekad, bet viņa var nospēlēt mirkļa vājību, lai iekārdinātu, bet nenobiedētu vīrieti. Ja viņa pazīst savu nākamo vīru sen, tad visdrīzāk tas šīs pašas sievietes nopelns, ka izdarīta šāda izvēle. Lēni un uzmanīgi viņa izpalīdzēs vīrietim ar naudiņām, bieži aizmirsīs atprasīt, jutīs līdz, stāstīs par saviem stabīlajiem ienākumiem, centīsies izskatīties neuzkrītoši, ļoti pārdomāti runās ar kopējiem paziņām. Vīrietis pierod pie savas pelēkās irbītes, nemaz i nemana, ka finansiālās problēmas viņa virtuozi savairojusi - nekad pa tiešo. Vienmēr caur trešo personu vai firmu. Pati arī palīdzēs risināt. Neviens tak nevainos smalkās intrigās pelēku peli. Reiz vīrietis būs aizņēmies jau tik daudz, ka atdot vairs nevarēs. Būs jāprecas. Par šo visu netiek apspriests publiski, bet šādas laulības šobrīd mūsu valstī ir vai katra trešā.Un šādas laulības ir ļoti stābīlas.
Runa, tātad, ir par to, ka pirms laulībām jābūt ļoti atklātam pašam ar sevi. Jābūt skaidriem mērķiem un optimālajām investīcijām. Un nekādu leģendu par tēmu,- statistika liecina, ka stabīlas laulības ir tautasdeju dejotājiem - runa nav pat par otrajām laulībām. Pirmās nav izbeigušās. Kā sadejojušies vidusskolā...Tāpēc,ka neskaitāmi koncerti pa latviju. Jāprot pašam par sevi parūpēties, ar dažādiem ļaudīm saprasties, strādāt bez brīvddienām un bez honorāra. Dejotājs nevar izlikties, ka ir labs. Vai nu esi, vai ne. Tāpēc arī attiecībās maz domstarpību. DIEVS VEIDO MŪSU CEĻUS MŪSU PAŠU SOĻIEM...
Māksliniekiem vispār nedrīkstētu precēties ar neradošajiem, lai nav tradicionālo problēmu - gleznu pabeigsi vēlāk, tagad laiks pusdienām! Vai tā - vēlāk pabeigsi savu dzejoli vai simfoniju. Tagad jāguļ...
Dievs veido mūsu ceļus mūsu pašu soļiem.








Diskutējam par otrajām laulībām.


Kur meklēt "rezerves riteni"?
Bieži dzirdam un paši lietojam terminu - kompleksi. Esam dzirdējuši, ka tās ir audzināšanas sekas. Viena mana paziņa saka, ka viņas vientulības problēma ir kompleksi,tāpēc, lai viņa būtu "īsta", esot jāiedzer alkohols. Kāda nu "īsta"? Dzērusi viņa ir un atbilstoši uzvedas. Tāpēc viena. Te runa nav par kompleksiem, bet par neprasmi objektīvi vērtēt situāciju un sevi tajā. Dīvainākais, ka dāmīte sen politikā un tikusi ievēlēta. Pēcāk brīnāmies,- kāpēc valstī krīze?
Esmu nolēmusi rakstīt par to, ko var parisināt pašu spēkiem. Bieži nākas runāt par kompleksiem kā par programmu.
Radošajos projektos mēdzu sadarboties ar luterāņu mācītāju Vari Bogdānovu, jo laicīgajos darbos viņš ir ļoti kvalificēts psihologs. Ik tikšanās reizē auditorijai viņš atgādina, kā būtu jāaudzina bērni un kādas sekas ir nekontrolētai vārdu plūsmai. Ikreiz klausītāji māj ar galvu, sak, taisnība, mācītāj, un tūliņ pat jau lekcijas beigās rīkojas pretēji, jo neprot sevi izvērtēt. Vajkag, lai kāds vairākkārt iekliedz ausī, varbūt, nemanot nofilmē no malas. Arī tad vēl nevēlas mainīt ieskatus, sak, - nebija ļauni domāts. Sievietes vēl piebilst tradicionālo - jūs visi pret mani! Un tā arī domā. Kas atliek bērnam? Šķiet, ir tikai viens lietderīgs padoms - meklēt risinšjumu sevī. Ja ne bērnībā, tad briedumam iestājoties. Tēze - viss, kas mūs nenogalina, dara mūs stiprākus - der biznesam, sportam, tomēr arī šajās nozarēs kompleksi traucēs. Sanāk, ka daudzi no mums lielu savas dzīves daļu tērē, lai cīnītos ar ieaudzinātiem kompleksiem, un nav garantiju, ka būs vēlamie rezultāti.
Izlēmu minēt piemēru no manas "privātās vēstures". Nekādus noslēpumus jau neatklāšu. Tikai nelielas, jautras ieskices par tēmu. Preses izdevumos gadās lasīt par sevi zilus brīnumus. Tad jau var mazliet reālu faktu.
Kad man bija 10 gadu, mamma man izsniedza Mopasāna "Mīluli", sak, izlasi, kāda ir dzīve un nesapņo! Vecmāmiņa tūliņ piebalsoja, ka dzīve nav rožu lauks, ka bērnu uzaudzināt vientuļai mātei vieglāk, kad kāds dzērājs vai brunču mednieks nervus neēdot. Uzreiz jāsaka, ka abas manas sievas labu vien gribēja, bet, ja tā padomā,-kādas šausmīgas programmas vecāki uzliek saviem bērniem vien tāpēc, ka nav spejuši atrisināt kādas savas vēlmes. Visiem iespējamiem līdzekļiem cenšas bērrnu audzināt kautrīgu. Labajam tonim arī ir robežas. Ko nozīmē tik bieži lietotā frāze - gribēju, kā labāk? Visupirms jāsaprot, kam labāk būs un kas ir tas labais. Manuprāt, katrs no mums ir saskāries ar šādām situācijām gan bērnībā, gan vēlāk.
Tagad man 50 gadu, dzīve sakārtojusies, ir labi. Nu, varu dalīties piredzē. Kopā pasmiesimies un izdomāsim, kā šādās situācijās nenonākt.
Kad man bija gadi 28, bija jau jāprot loģiski domāt, bet nebija vajadzīgās piredzes, nedz lietderīgas audzināšanas. Mans tik ļoti mīļotais vīrs publicēja disku ar savām dziesmām, napierakstot, ka esmu tekstu autore. Tā projekts izskatoties "viengabalaināks". Tuvākie kolēģi iebilst - vecis esot sviestā sagājis, bet sieva saprot, jo Bībelē stāv rakstīts - visu piedot. Mīļās sievas, Bībele ir gudra grāmata, bet to visādi var traktēt. Kad nezināt, kā pareizi, ņemiet rokā citu labu grāmatu. Konstitūciju. Un izlasiet par tēmu, kas tobrīd aktuāla. Ja vīrs jums nodara to, ko svešam nedrīkst, jo būs juridiskas dabas problēmas, tad šis nav jūsu vīrits.
Tolaik mans vīrs mēģināja iejusties politiķa lomā un es viņa vietā rakstīju referātus, lai var no kanceles lasīt. Ko sieva tik nedara, ja vīrs palūdz - sak, nav jau svarīgi, kurš rupors. Visu Latvijai! Frāze skaista, kā no grāmatas. Bet noslēpt šo faktu nevarēja, jo kādreiz kolēģiem un preses pārstāvjiem pa tiešo jāsniedz atbildes. Ne vīrs zina, ko runāt, ne to, kas referātā, jo izlasījis ta vēl nav. Skaidrs, ka es labi apzinājos, ka vīrs šai procesā liekais posms, bet viņš tik ļoti vēlejās būt politiķis ar politiķa algu...Vajadzēja manu striktu nostāju, bet tā mana audzināšana... Skaidrs, ka Dievs visu sakārto, ja mēs, cilvēki neuzņemamies atbildību. Joprojām sadarbojos ar politiķiem. Ar tiem pašiem. Esmu ļoti konservatīvs sievišķis - ērti jūtos, ja draugi ir arī kolēģi un otrādi, pie kam, ideāli, ja pazīstu viņus vismaz vairākus gadus. Par savu vīru neko neesmu dzirdējusi sen. Kur tie gadi, kopš mūsu pašu avīzē lasīju, ka viņš dzīvo Īrijā, strādā zivju rūpnīcā.
Mīļās sievietes, ja kompleksi neļauj mums būt laimīgām, ja mēģinam nest, ko īsti pat nevaram pacelt, jo vecāki teica, ka nebūs viegli un Bībelē esot rakstīts, ka tā vajag, tad atgādināšu, ka mums Dievs devis vienu "rezerves riteni". Sievietes lepnums tas saucas. Ķerieties pie tā un ziniet, ka šī substance nekad jūs nenodos, palīdzēs izdzīvot atkopties, atsākt strādāt,sasniegt zināmu labklājību un emocionālo stabilitāti. Un tad, kad kļūsiet laimīga viena, mēģiniet saprast, kas Jūs ievedis strupceļā. Turpmāk prasiet no līdzcilvēkiem cieņu un nepieļaujiet situāciju, ka jūs pazemo. Un vēl - ir svarīgi atcerēties, ka nevajag ņemt nopietni nelaimīgu sieviešu apgalvojumus, ka visi vīrieši vienādi. Vairums ir sakarīgi, godprātīgi, atbildīgi un uzticami. Tie pārējie - to nav daudz, bet viņi ir redzamāki. Ja izlemsit otrreiz precēties, par šo visu nāksies daudz domāt, daudz būs jālemj un -!!!- nekādu leģendu. Nefantazējiet. Par cilvēku nespriež pēc tā, ko viņš par sevi stāsta vai kā komentē apšaubāmu rīcību. Par cilvēku spriež tikai pēc viņa darbiem.




Otrās laulības apspriežam ar dāmām.


Kā plānojam savu rīcību.
Lai risinātu sarežģījumus, visupirms tie jāizveido.



Ir vēl viens stabīlu laulību paveids, par kurām, pie kam neatkarīgi viens no otra, mani palūdza uzrakstīt man pazīstami vīri. Visi spēka gados, vadošos amatos. Tādām, kā pārdomām, pieredzes apmaiņai, jo es īsti neredzu lietderības koeficientu šim izklāstam. Varbūt, ka ir vērts rakstīt, laiks rādīs.
Domāju, maz ir ļaužu, kas precas ar domu pēc brīža šķirties. Pārsvarā cilvēki plāno mūžu kopā nodzīvot. Vēlāk izrādās,ka abi paradumos, uzskatos un vēlmēs ir pārāk atšķirīg - grūti zem viena jumta.
Bieži vien viens no laulātajiem, retāk abi, vēl nebūdami šķirti, plāno attiecības ar kādu konkrētu personu, bet dažreiz, sajutušies brīvi, domā, ka piredze uzkrāta pieciem mūžiem, pienācis laiks realizēt īpašākās vēlmes - amats ir, finanses - visai pietiekamas, vecums - labākie gadi. Bērni jau savā maizē. Sveika, lielā dzīve! Pēc brīža kungs pārved mājās sieviņu - smuku, slaidu, likumsakarīgi - garāku augumā par pašu, nereti visai saprātīgu bijušo modeli, kas Milānā karjeru nav izveidojusi, bet Latvijā vairs nav pieprasījuma. Dāmītei darbiņa nav, istikas līdzekļu nav, bet te tāda veiksme - precību piedāvājums! Atcerēsimies, ka kungam jau diža pieredze rokā, tāpēc ir ļoti detalizēts laulību līgums. Katrs cer, ka grūtībās nonākusī beibe visu mūžu būs pateicīga par ērto dzīvi viņa mājā, laulenes statusā. Arī nākamā sieviņa laimīga - jāstrādā nebūs, jo mājsaimnieces statuss. Visiem labi.
Paiet gads... Reiz tik sakoptais, palielais dzīvoklis nav atpazīstams, jo dāmīte nav ne interjēriste, nedz rokdarbniece, pat ne saprātīga saimniece. Vīrs iebilst, ja sieva iet izklaidētis, kad viņš peļņas darbos, kas loģiski. Pats brīvdienās sievu pa ballem nevadā, jo darbos noguris, veselība arī vairs nav tā, kas agrāk, sievu šis fakts tracina, kļuvusi histēriska, depresīva. Ir vīrieti viens patiess prieks dzīvē - aiziet viesos pie mazbērniem, parunāties ar bijušo sievu par lietām, kas pašam tuvas.
Būtu kungs kautko mainījis dzīvē, bet no draugiem kauns, jo visi tak atceras, kā tiesā cīnījies par brīvību, lai varētu apprecēt vēlamo garkājīti, kamēr bijušais sportabidrs šo nav nocēlis. Bija tobrīd pārliecība, ka dūjiņa pratīs novērtēt drošo patvērumu, ko viņš spēj nodrošināt, bet viņa sauc ģimenes ligzdu par cietumu, dzer tabletes pret depresiju un, lai mājās nekas nebūtu jādara, izveidojusi sev manikīru, kas maksā,cik bijušai sievai ģimenes budžets trim nedēļām.
Es nesabiezinu krāsas, šo rakstot. Gluži pretēji - katras šādas ģimnes mājasdzīve ir tik īpatnēja - ja es aprakstītu konkrētas situācijas, lasītājam tas liktos neticami, jo sieviete, mājās palikusi viena ar televizoru un glancētiem žurnāliem, izdomās un iespēju robežās realizēs visai absurdas idejas. Hičkoks var būt brīvs!
Vīri nesaprašanā purina galvu - viss tik skaisti sākās: laulību plānošana baznīcā, ilgās sarunas par pamatvērtībām, kāzu ceļojums uz Itāliju februārī. Jaunā sieva cer uz sižeta attīstību ar šerpiem piedzīvojumiem naktsklubos, bet realitātē sižeta kulminācija jau aiz muguras. Un variantu nav, jo izšķirties nevar. Viņai nav ienākumu, nedz fanukluba. Arī vīram šķiet neiespējami sākt visu no nulles. Vairs ne, jo stress un nesakārtotā ikdiena padarījis savu, veselība...
Ko gan te piebilst? Ka ir jādomā, ar ko plānojam kopdzīvi? Kurš ta nedomā? Tāpēc jau izvēlas laulāties baznīcā, ar mācītāju aprunāties, jo cer uz - uz ko cer? Kungi, jūs palūdzāt, es uzrakstīju.
Jūs teiksit, ja tā, tad labāk dzīvot vienam. Nav labāk. Vīrietim vienpatņa dzīve garantē saimnieciskas un finansiālas dabas problēmas, kas laika gaitā top narisināmas, bet ar vientuļu sievieti sabiedrībā grūti komunicēt.
Cilvēki radīti, lai dzīvotu pārī. Mans labs draugs, diplomēts dzīvnieku psihologs, ir stāstījis, ka daudzi putni un dzīvnieki nebrīvā nevairojas, brīvībā esot, nekad neveidotu pāri ar sugasbrāli, ar kuru cilvēks vairošanās nolūkā saliek vienā būrī. Dzīvnieki uzmanīgi vēro un izzina partneri, lai spriestu, vai pāri vērts veidot, tāpēc nekļūdās. Mēs neprotam sevi objektīvi izvērtēt. Labi, ka ne visi.






Ļoti delikāti par tuvību.
